Šī rokasgrāmata ir par darba meklēšanu Apvienotajā Karalistē.

Šis ir jautājums, no kura baidās gandrīz visi, un tieši bailes ir galvenā problēma. „Kāda ir jūsu lielākā vājā puse?" šķiet kā slazds, tāpēc cilvēki vai nu izvelk noslīpētu neatbildi, piemēram, „Es strādāju pārāk daudz", vai arī sastingst un atzīst kaut ko tādu, kas klusiņām izslēdz viņus no kandidātu loka. No abiem scenārijiem var izvairīties.

Labā ziņa — šis ir viens no paredzamākajiem jautājumiem jebkurā intervijā, kas nozīmē, ka tam var sagatavoties vislabāk. Laba atbilde uz jautājumu par vājajām pusēm nav ne grēksūdze, ne arī viltīga izvairīšanās. Tā ir īsa, godīga un veidota tā, lai parādītu vienu konkrētu lietu, ko intervētājs vēlas dzirdēt. Ja vispirms vēlaties redzēt plašāku ainu, mūsu sadaļā par intervijas jautājumiem un atbildēm ir aprakstīts, kā šis jautājums iekļaujas starp pārējiem.

Ko patiesībā pārbauda šis jautājums

Intervētāji nejautā par jūsu vājajām pusēm tāpēc, ka vēlas uzzināt visus jūsu trūkumus. Viņi pārbauda pašapziņu un godīgumu: vai jūs spējat uz sevi paskatīties objektīvi un vai teiksat patiesību arī tad, kad tā nav ērta. Konkrētais trūkums, ko nosaucat, ir daudz mazāk svarīgs nekā tas, kā jūs to pasniedzat.

Šāda perspektīvas maiņa pilnībā pārveido sagatavošanās pieeju. Jūs nemeklējat pietiekami nekaitīgu vājību, ko varētu atzīt. Jūs parādāt, ka zināt savas robežas un ka aktīvi ar tām strādājat. Kandidāts, kurš saka: „Man ir grūti deleģēt uzdevumus, un lūk, kādu rutīnu esmu izveidojis, lai to risinātu," izskatās pieņemamāks nekā tas, kurš apgalvo, ka viņam nav nekādu reālu vājību, — jo pirmā atbilde demonstrē tieši to briedumu, ko šis jautājums mēģina atklāt.

Divi klusiņām izplatīti neveiksmes scenāriji liek jums zaudēt punktus vēl pirms piemēra izklāsta. Pirmais ir maskēts pašslavējums — slēptā stiprā puse, piemēram, „Man pārāk rūp" vai „Es esmu perfekcionists", — ko intervētāji dzird pastāvīgi un uztver kā izvairīšanos. Otrais ir diskvalificējošā vājība — trūkums, kas skar pašu amata kodolu, piemēram, atzīšanās, ka jums ir grūtības ar termiņu ievērošanu, pretendējot uz projektu vadītāja lomu. Izvairieties no abiem, un lielākā daļa ceļa uz labu atbildi jau ir noieta.

Kā izveidot labu atbildi trīs daļās

Katra spēcīga atbilde uz šo jautājumu seko vienai un tai pašai vienkāršai struktūrai. Nosauciet vājību tieši, parādiet, ka esat redzējis, kā tā jums kaut ko maksājusi, un tad aprakstiet konkrētu rīcību, ko darāt, lai to pārvaldītu. Nosaukums, sekas, darbība. Ieturiet visu aptuveni 45 sekunžu garumā, jo — jo ilgāk jūs runājat par trūkumu, jo lielāks tas kļūst klausītāju acīs.

Darbības solis ir vieta, kur lielākā daļa atbilžu paklūp. „Es pie tā strādāju" nav darbība — tas ir solījums. Reāla darbība ir konkrēta un jau norit: ieradums, ko esat sākuši praktizēt, rīks, ko tagad izmantojat, kontrolpunkts, ko esat iekļāvuši savā nedēļas rutīnā. Risinājumam jābūt nedaudz mazākam par pašu vājību — tas signalizē, ka problēma ir patiesa, bet pārvaldīta, nevis satraucoša.

Bez struktūras

„Mana lielākā vājā puse, manuprāt, ir tā, ka esmu perfekcionists. Man ļoti patīk, ka lietas tiek izdarītas kārtīgi, un dažreiz es tām veltu pārāk daudz laika, taču es pie tā strādāju."

Kāpēc tas nedarbojas: perfekcionisms ir visnolietotākā atbilde, tajā nav konkrētu seku, un „strādāju pie tā" ir solījums, nevis ieradums. Intervētājs neuzzina neko, kam varētu noticēt.

Balstīta uz formulu: nosaukums, sekas, rīcība

„Man grūti padodas deleģēšana. Sākumā, būdams komandas vadītājs, es paturēju pārāk daudz detaļu sev, un vienā ceturksnī es izdedu un termiņš tika nokavēts (nosaukums un sekas). Tagad es katram projektam jau sākumā noteicu atbildīgos un pārskatīšu tikai izņēmuma gadījumos, nevis pārstrādāju visu pats (rīcība). Komanda piegādā ātrāk, un man atkal ir brīvi vakari."

Kāpēc tas darbojas: patiesa, ticama vājā puse, godīgas sekas un konkrēta prakse, kas jau ir ieviesta.

Ievērojiet — otrajā atbildē pašam trūkumam veltīts tikai viens teikums, bet pārējais stāsta par to, kas ir mainījies. Šī proporcija ir visa tehnika. Vājā puse ievada atbildi; intervētājam atmiņā paliek tas, ko jūs ar to esat izdarījis.

Kuras vājās puses intervijā darbojas vislabāk

Labākā vājā puse intervijai ir tāda, kas jums patiešām piemīt, neatrodas amata pamatprasību centrā un tai līdzi nāk reāls risinājums. Universāli drošas atbildes nav, jo vājā puse, kas vienā darbā ir nekaitīga, citā var būt diskvalificējoša. Bailes no publiskās uzstāšanās ir pieņemamas biroja analītiķim, bet pārdošanas vadītājam tā ir problēma. Vienmēr salīdziniet izvēlēto vājo pusi ar darba sludinājumu, pirms pieņemat galīgo lēmumu.

Paraugu atbildes, ko varat pielāgot

Tālāk ir vairākas godīgas paraugu atbildes par biežākajām, zema riska vājajām pusēm. Aizņemieties struktūru, nevis vārdus, un ielieciet tajā trūkumu, kas tiešām ir jūsējais. Atbilde, kas jums neatbilst, izskanēs iemācīti, tiklīdz sekos papildjautājums.

Grūtības ar deleģēšanu

„Mans instinkts ir uzņemties pārāk daudz pašam. Būdams komandas vadītājs, es mēdzu pārrakstīt citu darbu, nevis palīdzēt to uzlabot — tas radīja sastrēgumu un vienu nokavētu nodošanu. Tagad es jau projekta sākumā noteicu skaidrus atbildīgos un pārskatīšu tikai tās daļas, kurās ir reāls risks. Darba kvalitāte joprojām atbilst prasībām, un komanda ir ieguvusi telpu augt."

Nervozitāte, uzstājoties auditorijas priekšā

„Es nervozēju, uzstājoties lielās grupās. Kādu laiku es no tā izvairījos, līdz sapratu, ka tas ierobežo, kādus projektus varu vadīt. Es sāku brīvprātīgi uzstāties mūsu iekšējās demonstrācijās un tagad pirmo divu minūšu tekstu sagatavoju vārds vārdā — tas mani pietiekami nomierina, lai pēc tam runātu brīvi. Piektdienas vairs neizraisa šausmas."

Pārāk ātra piekrišana

„Man ir ieradums piekrist lūgumiem, pirms esmu pārbaudījis savu noslodzi, un reiz pirms produkta laišanas klajā es biju uzņēmies pārāk daudz saistību. Tagad es turu redzamā vietā savu prioritāšu sarakstu un lūdzu dienu laika, lai atbildētu uz visu, kas nav steidzams. Tas padarīja manas saistības uzticamākas, un kolēģi to novērtē vairāk nekā ātru „jā"."

Nepacietība ar lēniem detaļdarbiem

„Es strādāju ātri un agrāk mēdzu pārlaist sīkumus, tāpēc reizēm atskaitē ielavījās kļūda. Tagad pirms jebkā nosūtīšanas klientam es veicu apzinātu pēdējo pārbaudi un augsta riska dokumentus pārskatām kopā ar kolēģi, kuram ir lieliska uzmanība detaļām. Ātrums ir saglabājies, bet kļūdu vairs nav."

Katrā no šīm atbildēm vājībai atvēlēts viens teikums, bet pārējais veltīts risinājumam. Ja esat pieteicies konkrētai pozīcijai, vislabākais izejmateriāls šādām atbildēm ir jūsu pašu pieredze, jo katra vājība izskatās pārliecinošāk, ja risinājums balstīts reāli paveiktajā. Labi sagatavots CV to ievērojami atvieglo — lūk, kā uzrakstīt CV, kas jūsu atbildēm piešķir konkrētu pamatu.

Atbildes, no kurām izvairīties

Dažas atbildes neder neatkarīgi no tā, cik prasmīgi tās pasniegtas. Izvairieties no maskētas stiprās puses — „es strādāju pārāk daudz" un „esmu pārlieku perfekcionists" izskan tik bieži, ka intervētājam tās signalizē par nepatiesumu. Nesauciet vājību, kas skar amata pamatprasmes, — trūkums galvenajā kompetencē dod intervētājam skaidru iemeslu jūs noraidīt. Un nekad neapgalvojiet, ka vājību jums nav, — tas liecina vai nu par pašapziņas trūkumu, vai par nevaļsirdību.

Vēl viena atbilde, no kuras atteikties: joku vājība. „Šokolāde" vai „esmu atkarīgs no kafijas" izšķiež vienīgo brīdi, ko intervētājs ir atvēlējis, lai novērtētu jūsu pašizpratni. Uztveriet jautājumu kā patiesu iespēju — neliels, godīgs un labi pārvaldīts trūkums jums noderēs daudz vairāk nekā jebkura asprātīga frāze.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kādas ir labas atbildes uz jautājumu par vājībām?

Laba atbilde nosauc vienu reālu vājību, kas jūs nediskvalificē konkrētajai pozīcijai, parāda, ka esat pamanījis tās ietekmi uz savu darbu, un noslēdzas ar konkrētu rīcību, ko veicat tās pārvaldīšanai. Atbildei vajadzētu ilgt aptuveni 45 sekundes. Struktūra ir svarīgāka par konkrēto trūkumu, jo intervētājs pārbauda pašapziņu, nevis vāc atzīšanās.

Kāda ir labākā vājība, ko nosaukt intervijā?

Nav vienas vienīgas labākās vājības, jo piemērotākā ir atkarīga no pozīcijas. Labākā vājība intervijai ir patiesa un atrodas tālu no amata pamatprasmēm, turklāt tai ir pievienots pierādījums, ka jūs aktīvi pie tās strādājat. Izvēlieties kaut ko patiesu, kam intervētājs var noticēt, nevis noslīpētu klišeju par perfekcionismu, ko viņš ir dzirdējis simtiem reižu.

Vai man vajadzētu teikt, ka man nav vājību?

Nē. Apgalvojums, ka jums nav nekādu vājo pušu, liecina vai nu par zemu pašapziņu, vai par izvairīšanos — un abos gadījumos jūs zaudējat punktus, ko šis jautājums ir paredzēts pārbaudīt. Intervētāji sagaida patiesu atbildi. Kandidāts, kurš spēj aprakstīt trūkumu un pastāstīt, ko ar to dara, gandrīz vienmēr saņem augstāku vērtējumu nekā tas, kurš izvaicājas.

Vai ir slikti teikt, ka mans trūkums ir perfekcionisms?

Perfekcionisms ir visvairāk nolieto atbilde, tāpēc pati par sevi tā izklausās pēc viltus, kas maskē stipro pusi. Ja tas tiešām attiecas uz jums, atbilde joprojām var nostrādāt, taču tikai tad, ja nosaucat konkrētu kaitējumu, ko tā ir radījusi, un reālu pielāgojumu, ko esat veicis. Bez šīm detaļām labāk izvēlieties citu, ticamāku trūkumu.

Nobeigums: vingrināties tajā atbildē, no kuras baidāties visvairāk

Labas atbildes uz jautājumu par vājajām pusēm ir godīgas, kodolīgas un veidotas pēc shēmas: nosaukums, sekas, rīcība — ar uzsvaru uz to, ko jūs tagad darāt lietas labā. Izvēlieties īstu trūkumu, kas nav saistīts ar amata pamatprasībām, pievienojiet risinājumu, kas jau darbojas, un izrunājiet atbildi skaļi, līdz tā izklausās dabiski, nevis kā iemācīts teksts. Ja vēlaties sagatavoties arī citiem jautājumiem, atgriezieties pie intervijas jautājumu un atbilžu ceļveža.